Par Kates Krolles un Reiņa Bērziņa izstādi "Lēna cūka dziļu sakni rok" izstāžu telpā "TUR" Tallinas ielas kvartālā
Tallinas ielas kvartāls ir stipri izmainījies – nu tas ir jautrs, krāsains alus dārzs ar ēstuvēm un visu pārējo. Te noteikti valda liela dažādība piedāvājuma ziņā, bet uz aci viss izskatās vienādi. Vēl viena pilsētas vieta, kas pieķemmēja un nogludināja pati sevi. Pie ieejas kvartālā man pārbauda mugursomu – vai gadījumā nav paņemts līdzi savs ēdiens vai savs dzēriens? Man ir līdzi kafijas termoss, bet to laipnais un pieklājīgais apsargs vaļā neskrūvē. Kad stāstu viņam, ka esmu ieradusies apmeklēt izstādi, viņš satrūkstas – kādu tādu izstādi? Neko nejaucat?
Nē, pagaidām neko nejaucu. Mākslas telpa, kas te spītīgi turas un izstāda pārsvarā jauno māklinieku darbus, šogad izvēlējusies piekopt sprinta ritmu – katrai izstādei atvēlētas divas nedēļas. Pret milzīgās telpas mērogu tas šķiet ļoti īss laiks. Pret Kates Krolles un Reiņa Bērziņa ieguldīto darbu savas izstādes izveidošanā – vēl īsāks. Bet tādi ir spēles noteikumi. Vai nu viņu māksla skatītājam ir pieejama tieši divas nedēļas – vai nu nemaz.
Abi mākslinieki izstādīto darbu ciklu radījuši savā lauku mājā, prom no Rīgas. No vienas puses, tā patlaban liekas vienīgā iespējamā dzīvojamā dzīve – bēgt no visiem varbūtējiem pilsētas apdraudējumiem mājā ar malkas apkuri, dzīvot "pa savam", ar savu mazo dārziņu un saviem bērniem. Bet no otras puses – šīgada notikumi pierādījuši, ka vairs nav tādas vietas, kurā varētu noslēpties un izslēgt pārējo pasauli. Mežs un lauku īpašumi ir tikai vēl viena platforma mākslinieku neredzamajā cīniņā par skaidru saprātu – noturēties, turpināt strādāt. Kate un Reinis "Arterritory" sniegtajā intervijā ļoti iejūtīgi runā par dzīves cikliskumu, par to, ka lauki ir nebeidzama, milzīga izstāžu zāle, kurā tu esi spiests sadarboties, ka māksla organiski izaug no dabas visaptverošās klātbūtnes. Izstādē ir instalācija, kas metaforiski smalkā veidā piedāvā sava namiņa būvniecību no tā, kas apkārt. Izmantojot kaimiņos dzīvojošo aitu vilnu, var būvēt savu ligzdu, kokonu starp zaru žāklēm kā sildošu lampu, kā cepuri; mežā atrastu koku var apgleznot, bet izgāzta koka sakni var uzgleznot – un tur jau tā lieta, ka ne kuru katru. Tas ir sarežgīts, ilgstošs process – izveidot no neaptverami plašā "dabas piedāvājuma", kas sākas uzreiz aiz mājas sliekšņa, savu miniatūro kluso dabu. Savu uzstādījumu – tā, lai to varētu gleznot; ne tikai iesākt, bet arī pabeigt. Un, ja pabeigt, tad tieši kādā kombinācijā izstādīt? Izstādē ir atrasts labs līdzsvars starp kluso dabu gleznojumiem, objektiem un milzīgo telpu, kurā tie izstādīti – sterilās muzeja telpās tas viss izskatītos mežonīgs, nepabeigts, savukārt mežā vai pat iekoptā dārzā objektus un gleznas nevarētu pamanīt; un ne jau mēroga dēļ, bet pateicoties krāsu gammai – zeme, mežs, krēslas stunda.
Bet krēslas stundā mežā var apmaldīties. Lai gan izstādes nosaukums ir tik dzīvelīgs, labā nozīmē komisks, tas disonē ar pašu izstādi. "Lēna cūka dziļu sakni rok" drīzāk vedina uz kādu latviskās dzīves dziņas apsmaidīšanu – bet pati izstāde ir ārkārtīgi trausla. Cūkai nekas nenotiks, viņa palēkdamies dosies savās darīšanās un poētisko smalkumu izbradās pat nepamanot. Vai uzbruks māksliniekam, kas apcer kaut ko pašā meža biezoknī. Vai vismaz nobiedēs. Katra uzbūvētā konstrukcija, ko piedāvā izstāde, ir trausluma un maiguma paraugstunda. Trausluma – jo smalkie gleznojumi, kas atraduši vietu uz baļķiem un brusām, izskatās tā, it kā tos varētu notraukt ar elpu vien, vilnas kokons neizturēs pat uzmanīgāko pieskārienu – un ne jau tāpēc, ka skatītājs par katru cenu gribētu to aptaustīt un saplosīt.
Izstāde piedāvā lasījumu par attiecību trauslumu. Autori ir pāris, tandēms, kas pie izstādes strādājis kopā. Un, pat ja viņi paši uzsver, ka nav svarīgi, kurš ko ir taisījis/gleznojis – un darbiem nav pievienoti autorības atšifrējumi, aizkustinošā veidā ļoti uzskatāmi atklājas katra rokraksts un pilnīgi atšķirīgais pieejas veids glezniecībai. Kā pārim viņiem abiem ir attiecības ar Andri Eglīti – ar skolotāju un tāda dzīvesveida piekopēju, kurš ir pārliecinoši nodemonstrējis, ka dzīve dabā tiešā veidā konstruē glezniecību. Gleznošana ar dubļiem, audeklu pakļaušana laikapstākļiem Latvijā nu jau stabili ir iezīmējusies Savvaļas skola, Eglīša Drustu brīvdabas darbnīca un viņa skolnieki. Un tā patiešām ir silta, cilvēciska parādība – mākslas akadēmijas studenti, kas paspēja pastudēt pie Andra Eglīša viņa īsajā pasniedzēja karjeras posmā, šķiet, nav tik ļoti nomaldījušies kā citi jaunie gleznotāji, kas nedevās prom, bet palika studēt glezniecību Rīgā jau laikos "pēc Eglīša". Reinis Bērziņš ir bijis vērīgs Eglīša students – viņa atbrīvotā žesta glezniecība ir brīva, veikla. Viņa spēja akmentiņu uzgleznot kā mazu, draudīgu galvaskausu vai trīs zarus iekomponēt audeklā kā atvērtu meža dzīvnieka ķepu ir daudzsološa, ļoti mērķtiecīga – bet viņam būs jāsper liels solis prom no sava skolotāja. Un tas ir trausluma piestrāvots brīdis. Nestabils, neizbēgams.
Un Kate Krolle, izsmalcinātā zīmētāja, nu arī ir ķērusies pie eļļas glezniecības zemes toņu gammā. Viņa šķietami glezno to pašu, ko Reinis, – dabā atrastas ķeburainas saknes, zemes pikučus, bet tā nav nekāda žesta glezniecība. Viņa pati apgalvo, ka gleznojumā "čubinās" – bet šis vārds ir par mīļu, par šauru, par pašcenzējošu. Krolles vienmērīgi izkliedētā uzmanība, kurā neviens zemes pikuča puns nav svarīgāks par kādu citu, vedina pie cita veida attieksmes pret gleznojamo izejmateriālu, pret uzstādījumu – es skatīšos uz sakni tik ilgi, kamēr spēšu pārraidīt ēterā tās saknību, tās neaizstājamību ne ar ko citu. Sakne nav izejmateriāls kādam citam tēlam, vienalga, cik veiksmīgam vai satriecošam, sakne ir Sakne, viņa pati – un tieši tādu es to gleznošu. Tas ir skatījums bez līderības, bez sāncensības, bez pieprasījuma konceptuālam jēgas kūlenim. Laikmetīgajā mākslā ilgu laiku tas ir bijis mazākuma skatiens.
Jo visnemierīgākais jautājums, ko vismaz man uzdeva šī izstāde – Reinis taču nesāka zīmēt, viņš nesāka darīt to, ko gadiem ir praktizējusi Kate? Bet Kate sāka gleznot klasiskajā eļļas glezniecības tehnikā – nopietnā līmenī viņa uzņēmās darīt to, ko līdz šim bija risinājusi tikai kā mācību uzdevumu akadēmijas studiju laikā. Līdzsvara trauslums – lūk, kur viņš ir. Aiz nepastāvības, mulsuma, šausmu apziņas, ka "pie dabas" vai "dabā" tu nekad nevarēsi dzīvot viens, ka vienmēr būs jāveido kādas apvienības, sadraudzības, ciltis, ģimenes un apmetnes, ka vienmēr būs jāspēj sadarboties, jo citādi tavs vilnas namiņš sabruks – vienmēr būs līdzsvara jautājums. Un ne jau "kurš kuru" brutālajā manierē. Bet kurš kurā būs patiesi ieinteresēts, tik ieinteresēts un tik ziņkārīgs, lai uzsāktu apgūt kādas jaunas prasmes.
Tallinas kvartāla apsargs taču nebija ziņkārīgs. Viņš nenāca man līdzi uz izstādi, kur nu. Bet manā nepārbaudītajā termosā – tur taču iekšā varēja būt jebkas. Rums, viskijs, pat glīti sarullēts kebabs. Vai kāds nākotnes ierocis – maza, mirdzoša koka sakne.
https://satori.lv/article/sakne-termosa
